Satikšanās pie Liepkalnes skolas

Ozolmuižas barons Tranzē atvēlēja zemi, un 1868. gadā sākās Liepkalnes – Ozolu pagasta skolas celtniecība. 1869. gadā tika uzcelta vienstāva gara laukakmeņu būve (saukta arī par Kalna skolu), kas kalpoja trīs vajadzībām: Liepkalnes – Ozolu pagasta luterāņu skolai, Liepkalnes – Ozolu pagasta pareizticīgo skolai un pagasta administrācijai. Tā pārcieta I pasaules karu, tika postīta II pasaules karā, bet darbu turpināja, kaut pie skolas stāvēja sašauts tanks, apkārt vienas krāsmatas. Drupās bija lepnais Biedrības nams, kas stāvēja pretī skolai, Apsītes veikaliņš, uz kura vēlāk uzcēla skolotāju māju, rakstveža māja, nespējnieku nams – Apšu krogs, kur šodien atrodas autopietura.

Populārākie Liepkalnes skolas skolotāji bija Roberts Pūce, Kārlis Kalniņš, Nikolajs Čanders. Pie viņiem mācījās Liepkalnes skolas ilggadējā sākumskolas skolotāja un Liepkalnes vēstures atmiņu glabātāja Velta Grīnbauma. Tās visas izlasāmas “Sausnējietī”, vajag tikai iegriezties Sausnējas pagasta vēstures muzejā “Līdumi”, kur viena istaba atvēlēta Liepkalnes pagātnei.

Tikai 1959. gadā direktora Jāzepa Broliša vadībā šai ēkai uzbūvēja otro stāvu, un tā no pelēcīgi drūma, smagnēja un zemei pieplakuša nama kļuva par baltu, laikmetīgu skolu ar savu uzticīgo un skaisto rotu – simtgadīgo kastaņu  pie durvīm. Kara atstātās drupas – nevienas, tās kādam bija jānovāc, jāaprok un zeme jānolīdzina, lai būtu, kur zālei, puķēm un kokiem augt. To panāca direktore Marija Kursiša trīsdesmit gadus pēc kara. Un tieši tāpēc ap skolu tik daudz zaļuma, koku, jo vieta nedrīkst palikt tukša. Tā aizpildāma ar nesavtīgu, ilgstošu darbu, ko darīja ikviens skolotājs ar ievērojamu nostrādāto gadu stāžu. Tie raženākie gadu skaitļi pieder Veltai Grīnbaumai, Marijai Kursišai, Dzintrai Siliņai, Ernestam Āderam, Lidijai Dansterei, Helēnai Stepulānei, Neldai Maļinovskai, Vitai Zariņai, Lidijai Lasei, Ilgvaram Igaunim.

Liepkalnes skola bija sportiska skola. Kopš sporta skolotāja Staņislava Dauguļa un Baškatova kausa izcīņas laika te vienmēr bijuši labi slēpotāji un vieglatlēti, bija muzikāla skola ar savu pūtēju orķestri un estrādes ansambli, tautisko un moderno deju skola, teātra skola, bet pāri visam vienmēr stāvēja fiziskais Darbs. Darbs malkas šķūnī, skolas izmēģinājumu lauciņā, kolhoza kartupeļu un biešu tīrumā. Daudzo koku dēļ  neizbēgama un nebeidzama bija lapu grābšana rudeņos, pavasaros.

Ir 2024. gads, un Liepkalnes skolas ēka stāv majestātiska vismodernākajā tērpā kā mundierī, renovēta, iepelēka, ar sarkanu jumtu, izmēros kļuvusi pat krietni vien kuplāka, bet bez vēsturiskās kastaņas pie ārdurvīm. Tā nolūza. Neizturēja koka sirds. Kad 2006. gadā Liepkalnes pamatskola krita par upuri skolu optimizācijai un tika slēgta, kastaņa īsu brīdi ar savām ziedu svecēm vēl priecēja skolā ierīkotā sociālās aprūpes centra ( kristīts vārdā “Kastaņas”) iemītniekus, bet tad kādudien zemē bija. Nolūza.

Kopš pēdējās absolventu tikšanās Liepkalnes skolas 135. gadadienā (2004. gads) pagājuši 20 gadi. Tieši tik ilgi liepkalnieši gājuši katrs savu ceļu, cits citu atcerēdamies, bet nesapulcējušies vēlreiz zem skolas jumta. Nu Satikšanās jārīko zem klajas debess pie Liepkalnes skolas, kur mīt jauni saimnieki, citi mājinieki. Paldies viņiem par izcilā kārtībā un greznībā uzturēto skolas lielo teritoriju! Mums – skolas absolventiem, skolotājiem, darbiniekiem – pietiks ar to dienu atmiņām un sajūtām. Tepat vēl absolventu stādītā liepu rinda, zem kuras ēnā katrs sēdējis, tepat citi pašu stādītie koki, arī sirmās kastaņas bērni – kastanēni, kurus direktore Marija Kursiša visiem dāvināja, lai neizdziest Ilzes Indrānes romānā iegleznotās kastaņas ugunis, lai Latvijai simtgadē tiek 100 koki, kas zied tik skaisti kā sveces deg. Tepat vēl sporta laukums, uz kura futbols spēlēts. Tas liepkalniešiem bija pat populārāks par basketbolu un volejbolu. Visiem sporta veidiem ierīkots pa laukumam.

Tepat Lejas skola (saukta par Lejas māju), kur internātā nakšņots un zēnu mājturības stundās tik daudz kas meistarots. Visi koki bija pašgatavotu putnu būrīšu pilni. Tepat lielais un līdz šodienai koptais ābeļdārzs un piemiņas birzs, kas tapa, pateicoties jauno naturālistu pulciņa un skolotājas Dzintras Siliņas darbam. Lapegles, dzīvžogi, ozoli, egles, direktora Ilgvara Igauņa stādītās plūmes. Viss tepat. Saknes paliek. Un vienmēr paliks vieta, kur tev spārni auga.

Tāpēc atbrauc uz Satikšanos pie Liepkalnes skolas šī gada 1. jūnijā!

Būs iespēja izstaigāt jaunības taciņas ap skolu un izspēlēt orientēšanās spēli, būs dziesmas, atmiņu stāsti, foto albumi.

 Tikai atbrauc 1. jūnijā pulksten 16.00!

Svinīgais brīdis sāksies pulksten 18.00, bet pēc tam svētku zaļumballe kopā ar “Druvi un Mariku”. Dalības maksa – 7,00 eiro.

Satikšanās organizatoru vārdā

Linda Šmite, 1985. gada absolvente